Zirgs ir bara dzīvnieks. Jau 60 tūkstošus gadu zirgs dzīvo savā pulkā, kurā pastāv hierarhija. Vecie pieņem jaunos, arī zirgu pulkā dzimst bērni un kāds slimo, vai mirst. Viņi pieaug kopējot uzvedību, savā starpā spēlējoties un rūpējoties viens par otru.

Zirgs ir upuris pēc savas pozīcijas dabā. Tas ir attīstījis izcilu zirga jutību lai izdzīvotu zirgs sajūt vismazākās izmaiņas. Viņš sajūt cilvēka sirdsritmu, nolasa mūsu ķermeņa valodu.

Zirgu bars dabā spēj izdzīvot, ja tas ir harmonijā. Plēšoties savā starpā un esot strīdus situācijās, viņu izdzīvošana būtu apdraudēta.

Un arī zirgu pulkā mēdz kāds mirt un zirgi savā barā piedzivo traumu, zirgi instinktīvi savu baru harmonizē. Tiem piemīt spēja harmonizēt un dziedēt. Viņi dzīvo tagadnē- šeit un atrodas pozīcijā « mēs».

Esot kopā ar cilvēku, zirgs to “noskanē “, vai tas viņu neapdraud. Un tevi pieņem kā vienu no savējiem.

Ja mūsos ir sāpe vai kas cits gruzd mūsu sirdī, arī neskaidrība, tad zirgs instinktīvi vēlas mūs harmonizēt. Viņš to dara ļoti ātri, jo viņa jutīgums ir ļoti augsts. Mums atliek nolasīt viņa kustības – stāju, gaitu, sejas izteiksmes, ausu kustību. Lai saprastu, ko viņš mums vēsta.

Saskarsme ar zirgu mums palīdz izzināt, piedzīvot un pieņemt. Tas dara mūs emocionāli elastīgākus, viedākus un stiprākus.

Es piekrītu. G. Mate lieliskajam formulējumam : » Mums nekur nav jātransformējas, jāizmainās. Mūsos ir viss. Pilnība ir ieraudzīt un pieņemt to, kas mūsos ir mainījies kaut kā ietekmē (trauma, mazās "tējas" traumas).

Tikai nokļūstot saskaņā ar to, mēs ejam vieduma un dziedēšanas ceļu.