Ko tad īsti nozīmē būt par vecāku no sistēmisko sakārtojumu viedokļa vai skatu prizmas ?

Katram sistēmā ir sava vieta un noteikta kārtība. Vecāku loma ir būt savu bērnu atbalstam, un ne tikai. Vecākam ir svarīgi būt cieņpilnas un emocionālā kontakta pilnās attiecībās ar savu partneri, un arī ar sava bērna vecāku. Būt par vecāku nenozīmē statiski stāvēt aiz sava bērna muguras un būt gatavam jebkurā brīdī viņu noķert, piestutēt, padot, iedot,… katram no mums savā ģimenes sistēmā ir izveidojusies tradīcija kā būt par vecāku saviem bērniem. Neapzināti mēs to turpinam un apzināti mācamies būt savādāki vecāki. Paaudžu, vides, informācijas un izglītības izmaiņas šajās attiecībās ienes vienmēr ko jaunu.

Būtiski ir būt harmoniskās un kontaktā esošās attiecībās ar partneri, ar došanas un ņemšanas līdzsvaru (reizēm darbnīcās man vaicā: “Kā var zināt, ka ir līdzsvars?, un es smejoties atbildu: Jāpaskatās sakārtojumā, jeb citiem vārdiem es teiktu: Kad mēs abi esam ar atvērtu sirdi un cieņu, un varam būt kontaktā un kopā. Mums abiem ir labi.”). Šādas vecāku attiecības bērnam dod brīvību iet savu ceļu un netikt ierautam vecāku savstarpējās attiecībās. Iztēlojies, ka tu stāvi saviem berniem aiz muguras, taču kontaktā ar partneri. Kad bērnam nepieciešams atbalsts, jūs pavēršaties viņa virzienā, lai atbalstītu. Ir jābūt brīviem šajā kustībā.

Ja tu vērsīsies uz aizmuguri pret vecākiem, tu nevarēsi būt klātesošs savam bērnam un partnerim.

Izvēles. Būtiskākais vecāku lomā ir būt pašam resursā, būt priecīgam un apmierinātam ar savu dzīvi, BŪT ar dzīvesprieku. Un ja es piedzīvoju grūtības, neizpratni, bēdas, skumjas… es – pieaugušais ar to strādāju. Jo es, mēs... dodam. Un to nevar atdot.

Lai neierautu bērnus partneru attiecībās, lai bērni nepiepūlētos vecākus padarīt laimīgus. Lai viņi nekompensētu ne patneri, ne vecākus. Lai nepārnestu iepriekšējo paaudžu gaidas un pārliecības, kas traucētu bērna izvēles un gaitas savā dzīvē.

Nav komentāru

Komentēt