Jebkura bērna lielākā vēlme ir laimīgi vecāki. Notikumi, kas notiek mums apkārt vai mūsu ģimenes sistēmā, iespaido ģimenes sistēmas līdzsvaru. Reizēm tie mūs ietekmē tik spēcīgi, ka nepieciešams laiks, lai sevi stiprinātu un dziedētu. Viena no mūsu lomām būtu - būt laimīgam. Pieaugušam un laimīgam.

Jo bērna mīlestība ir tieši tik liela, lai neapzināti iesaistītos mūsu pieaugušo attiecībās un darītu visu, lai vecāki būtu laimīgi. Mazs bērns kļūst par vecāka partneri vai vecāku saviem vecākiem, ja viņš piedzīvo sava vecāka nespēju sevi dziedēt un uzņemties atbildību par sevi.

Domājot par bērnu labsajūtu, mums būtu jāsaglabā veselīgas partnerattiecības jeb veselīgas attiecības starp bijušajiem partneriem, un reizēm tieši tā ir lielākā grūtība. Neskatoties uz to, ka tev sāp, palikt kontaktā.

Lai tavs bērns būtu patiesi brīvs savai dzīvei un nenokļūtu starp mums pieaugušiem cilvēkiem - neaizvietotu kādu, kas ir aizgājis vai rūpētos par vecāku.

Apzināts vecāks būtu spējīgs to pamanīt un labot.

Bērns, kas rūpējas, lai mamma pārnāk mājās.

Bērns, kas nestāsta, lai vecākiem nesāpētu.

Bērns, kas izvēlas mācības vai profesiju, lai mamma būtu laimīga.

Bērns, kas neatļauj sev mīlēt Tēti, jo tad nodos mammu.

Bērns, kurš zin, kā jātiek galā pašam jau bērnudārza vecumā, jo viņu var aizmirst.

Bērns, kurš prot būt mazs pieaugušais ir aizmirsis savu bērna lomu, jo kāds nav vecāka lomā.

Esot no agra vecuma jau pieaugušie bērni, mēs ar laiku emocionāli nogurstam, mēs neesam ieraduši parūpēties un domāt par sevi , jo mums ir iespējami izveidojies dzīves musturus - uzņemties atbildību par citiem vairāk nekā vajadzētu. Rūpēties par to, lai apkārt visiem būtu labi. Taču tam ir cena - atteikšanās no sevis. Nedomāt, nerupēties par savu labsajūtu.

Būt tādam vecākam, lai bērns varētu būt tikai  bērns un nenokļūtu citās lomās jeb vietās mūsu ģimenes sistēmā, ir vecāka lomas īstenošana.

Vasarā piedaloties starptautiskajās apmācībās pie Stephan Hausner, dzirdēju brīnišķīgus vārdus.

Kad bērns piedzimst, viņš ir izdzīvošanas režīmā. Viņa veiksme piedzīvot šo dzīvi ir atkarīga no citu cilvēku aprūpes. Bez citiem viņš nevar izdzīvot.

Vecāks šo bērna izdzīvošanu maina uz dzīves dzīvošanu. Reizēm tas izdodas, un reizēm bērni visu mūžu paliek izdzīvošanā, neļaujot sev būt brīviem.

Mums pieaugot, mēs varam mainīt un piedzīvot dzīvi, nevis izdzīvošanu.

Un reizēm būt par vecāku savam bērnam ir grūti. Sasodīti grūti. Un ir labi to ieraudzīt un apzināties.